PVN deklarācijas par taksācijas gadu iesniegšana nav obligāta visām apliekamajām personām. PVN deklarācijas par taksācijas gadu iesniegšana noteikta tikai atsevišķos PVN likumā noteiktajos gadījumos.

No 2010. gada 1. janvāra deklarācija par taksācijas gadu PVN 4 „PVN gada deklarācija” ir jāiesniedz VID līdz nākamā gada 1. maijam, ja izpildās kāds no likuma 11. panta desmitajā daļā minētajiem nosacījumiem:

1) mainās ar nodokli apliekamo un neapliekamo darījumu proporcija par taksācijas gadu;

2) veikta jebkāda maksājamā nodokļa vai atskaitītā priekšnodokļa korekcija saskaņā ar šajā likumā noteiktajām prasībām

3) veikti darījumi, kas saistīti ar maksāšanas līdzekļu (valūtas), citu naudas tirgus instrumentu, atvasināto finanšu instrumentu un pārvedamo vērtspapīru tirdzniecību Finanšu instrumentu tirgus likuma izpratnē (tai skaitā valūtas nākotnes darījumi).

Ja apliekamā persona veic gan apliekamus, gan neapliekamus darījumus un ja ir nodrošināta atsevišķa to preču un pakalpojumu uzskaite, kas tiek izmantoti apliekamo vai neapliekamo darījumu veikšanai, priekšnodoklis atskaitāms no budžetā maksājamās nodokļa summas, nepiemērojot 10. panta desmitajā daļā minēto proporciju. (10. panta 9. daļa)

Ja iegādātās preces un saņemtie pakalpojumi tiek izmantoti gan apliekamo, gan neapliekamo darījumu veikšanai, gan valsts izpildvaras funkciju nodrošināšanai un ja nav nodrošināta to atsevišķa uzskaite, atskaitāmā priekšnodokļa daļu taksācijas periodā aprēķina, izmantojot šādu proporciju (10. panta 10. daļa):

• skaitītājā – veikto apliekamo darījumu vērtība bez nodokļa (ieskaitot to darījumu vērtību, kas apliekama ar nodokļa 0 procentu likmi);

• saucējā – kopējā veikto darījumu vērtība bez nodokļa (skaitītājā ietverto darījumu, valsts vai pašvaldību izpildvaras funkciju veikšanai saņemto dotāciju un šā likuma 6.panta pirmajā daļā minēto neapliekamo darījumu vērtību summa).

Ja apliekamās personas veikto apliekamo darījumu vērtība pirmstaksācijas gadā ir mazāka par pieciem procentiem no kopējo darījumu vērtības, šai personai pievienotās vērtības nodokļa vajadzībām atļauts veikt tikai apliekamo darījumu uzskaiti un atskaitīt priekšnodokli par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem apliekamo darījumu veikšanai saskaņā ar 10. panta devītās daļas nosacījumiem. (10. panta 11. daļa)

Ja apliekamā persona veic gan apliekamus, gan neapliekamus darījumus un tās veikto apliekamo darījumu vērtība taksācijas periodā ir lielāka par 95 procentiem no kopējo darījumu vērtības, šai personai ir tiesības atskaitīt priekšnodokli par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, nepiemērojot 10. panta desmitajā daļā noteikto proporciju. (10. panta 11.¹ daļa)

Ja apliekamā persona taksācijas gada laikā veic vienu neapliekamu darījumu, kas nav saistīts ar apliekamās personas saimniecisko darbību, šai apliekamajai personai ir tiesības neapliekamā darījuma vērtību neiekļaut priekšnodokļa aprēķināšanas proporcijā.

Apliekamā persona pirms deklarācijas par taksācijas gadu iesniegšanas pārrēķina darījumu proporciju kopumā par gadu un koriģē atskaitāmā priekšnodokļa apmēru un budžetā maksājamo nodokli:

1) nepiemērojot 10. panta desmitajā daļā noteikto proporciju, ja tā taksācijas periodā ir izmantojusi tiesības atskaitīt priekšnodokli šā panta 11.¹ daļā noteiktajā kārtībā;

2) piemērojot 10. panta devītajā un desmitajā daļā noteikto kārtību, ja tā gada laikā ir veikusi apliekamus un neapliekamus darījumus vai apliekamus un neapliekamus darījumus un valsts izpildvaras funkcijas, vai apliekamus darījumus un valsts izpildvaras funkcijas.

Ministru kabinets nosaka par taksācijas periodu iesniedzamās nodokļa deklarācijas un tās pielikumu formas, kā arī to aizpildīšanas un iesniegšanas kārtību.

Ministru kabinets 2009. gada 22. decembrī pieņēma Ministru kabineta noteikumus Nr. 1640 „Noteikumi par pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju”, kur IV nodaļā ir rakstīts par Deklarācijas par taksācijas gadu aizpildīšanas kārtību.

Aizpildot deklarāciju par taksācijas gadu (turpmāk – PVN 4 deklarācija) (5.pielikums), norāda:

1. taksācijas gadu;

2. apliekamās personas nosaukumu (fiziskai personai – vārdu un uzvārdu);
   apliekamās personas juridisko adresi (fiziskai personai – deklarētās dzīvesvietas adresi) un pasta indeksu;

3. apliekamās personas PVN reģistrācijas numuru (PVN grupai – PVN grupas PVN reģistrācijas numuru);

4. atbildīgās personas tālruņa numuru;

5. rindā "Par taksācijas gadu iesniegtajās deklarācijās aprēķinātā nodokļa summa" – aprēķināto valsts budžetā maksājamo vai no valsts budžeta atmaksājamo (ar mīnusa zīmi) nodokļa summu par taksācijas gadu (no janvāra līdz decembrim), kas atbilst taksācijas perioda deklarācijas 70. un 80.rindas kopsummai (bez soda sankcijām);

6. rindā "Par taksācijas gadu aprēķinātais nodoklis, ievērojot veiktās korekcijas" – koriģēto valsts budžetā maksājamo vai no valsts budžeta atmaksājamo (ar mīnusa zīmi) nodokļa summu par taksācijas gadu (no janvāra līdz decembrim), kas aprēķināta, pārrēķinot darījumu proporciju par taksācijas gadu un veicot likumā noteiktās korekcijas;

7. rindā "Valsts budžetā maksājamais nodoklis" – skaitli, par kādu rindas "Par taksācijas gadu aprēķinātais nodoklis, ievērojot veiktās korekcijas" kopsumma ir lielāka nekā rindas "Par taksācijas gadu iesniegtajās deklarācijās aprēķinātā nodokļa summa" summa;

8. rindā "No valsts budžeta atmaksājamais nodoklis" – skaitli, par kādu rindas "Par taksācijas gadu iesniegtajās deklarācijās aprēķinātā nodokļa summa" kopsumma ir lielāka nekā rindas "Par taksācijas gadu aprēķinātais nodoklis, ievērojot veiktās korekcijas" summa.

Apliekamās personas atbildīgā persona, kurai ir paraksta tiesības, vai tās pilnvarota persona, norāda datumu un apstiprina PVN 4 deklarāciju ar parakstu (atšifrējot to).

Jaunā likuma norma attiecas arī uz deklarāciju par 2009. gadu.

Pievienotās vērtības nodokļa deklarācija par taksācijas gadu (MK noteikumi Nr. 1640 5.pielikums)

Ar lielu joni tuvojas vasara, cilvēki aizvien vairāk sāk domāt par saulainu laiku, brīvdienām un atvaļinājumu. Tūlīt, tūlīt jau sāksies ikgadējais atvaļinājumu laiks!

Sākumā apskatīsim, kādi atvaļinājumu veidi darbiniekiem pienākas, saskaņā ar Darba likuma 35. nodaļu:

• Ikgadējais apmaksātais atvaļinājums;

• Papildatvaļinājums;

• Atvaļinājums bez darba algas saglabāšanas;

• Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums;

• Atvaļinājums bērna tēvam, adoptētājiem vai citai personai;

• Bērna kopšanas atvaļinājums;

• Mācību atvaļinājums.

Rakstā vairāk apskatīsim ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kad to piešķir un kā to aprēķināt.

Ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ir tiesības saņemt ikvienam darbiniekam. Tas nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām (28 kalendāra dienām), neskaitot svētku dienas. Darbiniekiem, kuri ir jaunāki par 18 gadiem, piešķir vienu mēnesi ilgu atvaļinājumu.

Darba devējs un darbinieks vienojoties, atvaļinājumu var piešķirt pa daļām, bet viena no atvaļinājuma daļām kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām.

Ja kārtējais atvaļinājums nelabvēlīgi ietekmē uzņēmuma darbību, tad tā daļu drīkst pārcelt uz nākošo gadu ar darbinieka rakstveida piekrišanu. Šo daļu var pārcelt tikai uz 1 gadu un šādā gadījumā, atvaļinājuma daļa nedrīkst būt īsāka par divām kalendāra nedēļām.

Atvaļinājumu nedrīkst pārcelt personām, kas ir jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet ja sieviete baro bērnu ar krūti – visā barošanas laikā.

Ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumu, kad tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis.

Ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir ik gadu saskaņā ar darba devēja un darbinieku vienošanos vai atvaļinājuma grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbiniekiem. Tam jābūt pieejamam ikvienam darbiniekam un ar to visi darbinieki ir jāiepazīstina. Nedrīkst aizmirst, ka ir jābūt arī darbinieka iesniegumam par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ko darba devējs paraksta. Zemāk tekstā piemērs, kāds varētu izskatīties darbinieku atvaļinājuma grafiks.

Darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu var prasīt, ja pie darba devēja ir nodarbināts ne mazāk kā 6 mēnešus par pirmo darba gadu.

Sievietēm pēc viņas pieprasījuma, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā, neatkarīgi no laika, kurā sieviete bijusi nodarbināta pie darba devēja.

Ir arī darbinieki, kuriem pienākas ikgadējais papildatvaļinājums. To piešķir:

1. darbiniekiem, kuriem ir trīs vai vairāki bērni vecumā līdz 16 gadiem vai bērns invalīds – trīs darba dienas;

2. darbiniekiem, kuri pakļauti īpašam riskam (to novērtē darba aizsardzības speciālists) – ne mazāk kā trīs darba dienas.

Darba līgumā vai koplīgumā var noteikt arī citus gadījumus, kad piešķir papildatvaļinājumu (piem., ilggadējs darbs, nakts darbs, maiņu darbs u.c.).

Ja atvaļinājumam pa vidu ir svētku dienas, tad to pagarina par svētku dienu skaitu, bet pagarinātās atvaļinājuma dienas neapmaksā.

Samaksu par atvaļinājuma laiku un darba samaksu līdz atvaļinājumam nostrādāto laiku izmaksā ne vēlāk kā vienu dienu pirms atvaļinājuma.

Izmaksājamo summu par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku aprēķina – dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā. Dienas vidējo izpeļņu aprēķina: pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu (darba algu, normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas) dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu. Ja darbiniekam ir noteikts summētais darba laiks, tad pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto stundu skaitu un reizinot ar 8 (darbinieka normālais darba laiks stundās).

Nostrādāto dienu skaitā neietilpst pārejošās darbnespējas dienas (slimības lapa A un B), atvaļinājuma dienas un dienas, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ (DL 74. pants).

Piemērs Nr. 1, kā aprēķināt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ja darbiniekam ir nepilns darba laiks.

486 / 27 = 18.00 Ls vidējā izpeļņa

27 dienas / 63 darba dienas = 0.43 Koeficients

18.00 * 20 darba dienas = 360.00 Ls Pilna atvaļinājuma nauda

360.00 * 0.43 = 154.80 Ls Atvaļinājuma nauda ar koeficientu nepilnam darba laikam.

Piemērs Nr. 2, kā aprēķināt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ja darbiniekam ir summētais darba laiks.

Darbinieks – apsargs uzņēmumā strādā katru trešo diennakti no plkst. 8 no rīta. Tiek veikta summētā darba laika uzskaite, darba samaksa 1.20 stundā. 1. februārī darbiniekam tiek piešķirts ikgadējais apmaksātais atvaļinājums 28 kalendāra dienas.

Vispirms nepieciešams aprēķināt darba samaksu par pēdējiem 6 mēnešiem, lai varētu aprēķināt vidējo izpeļņu.

1 948.80 Ls / 1272 stundas = 1.53 Ls/st. vidējā izpeļņa

1.53 Ls/st. * 8 = 12.24 Ls/ dienā vidējā izpeļņa

Atvaļinājuma naudas aprēķins:

1. 168 st. (februārī būtu bijis jāstrādā pēc grafika) * 1.53 = 257.04 Ls

2. 168 st. / 8 = 21 diena

21 * 12.24 = 257.04 Ls

Saulainu atvaļinājumu!

Neskatoties uz to, ka grozījumi Gadu pārskata likumā, kas nosaka obligātas prasības atliktā nodokļa aprēķināšanai, pieņemti 2005.gada 26.maijā, joprojām gada pārskatu sagatavošanas periodā tiek saņemti daudz jautājumu, kas saistīti ar šo atlikto nodokli.

Protams, runājot par terminu – atliktais nodoklis – neviens nav uzdevis jautājumu: uz kuru nodokli tas īsti attiecas? Tomēr, kad sākam runāt par uzņēmumu ienākuma nodokli un atlikto nodokli, neskaidrību ir daudz.

Tātad, vispirms likumdošana.

Gada pārskatu likuma 20.¹ pants nosaka, ka atliktā nodokļa saistību summas (ja tādas ir) norāda bilancē ilgtermiņa kreditoru sastāvā, pievienojot jaunu posteni „Atliktā nodokļa saistības”, bet atliktā nodokļa aktīvu summas (ja tādas ir) – ilgtermiņa finanšu ieguldījumu sastāvā, pievienojot jaunu posteni „Atliktā nodokļa aktīvi”. Tādējādi jāpapildina 10.pantā noteiktā bilances shēma, pievienojot nepieciešamos posteņus.

Ar atliktā nodokļa saistībām un atliktā nodokļa aktīviem saistītos ieņēmumus un izmaksas (ja tādas ir) norāda peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pievienojot jaunu attiecīgi nosauktu posteni kārtas numuru secībā pēc posteņa „Uzņēmumu ienākuma nodoklis par pārskata gadu”. Šajā gadījumā jāpapildina 11. līdz 14.pantā noteiktās peļņas vai zaudējumu shēmas.

Saskaņā ar iepriekšminētā likuma 1.pantu – atliktā nodokļa aktīvi ir uzņēmumu ienākuma nodokļa summas, kuras atgūstamas nākamajos pārskata gados un attiecas uz atskaitāmajām pagaidu starpībām un atliktā nodokļa saistības ir uzņēmumu ienākuma nodokļa summas, kuras maksājamas nākamajos pārskata gados un attiecas uz tām pagaidu starpībām, kuras apliekamas ar šo nodokli. Jāatzīmē, ka abu terminu definīcijas Gada pārskatu likumā atbilst definīcijām 12. Starptautisko grāmatvedības standartā „Ienākuma nodokļi”.

Kad esam noskaidrojuši likumdošanas prasības atliktam nodoklim, aplūkosim kādos gadījumos tas rodas.

Peļņas vai zaudējumu aprēķinā tā rezultāts (peļņa vai zaudējumi) pirms nodokļiem tiek noteikts pamatojoties uz finanšu grāmatvedības datiem, bet ar nodokli apliekamais ienākums tiek aprēķināts no peļņas vai zaudējuma, to koriģējot atbilstoši likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” prasībām. Līdz ar to ar nodokli apliekamais ienākums var būt gan lielāks, gan mazāks nekā finanšu rezultāts. To rada starpības, kas var būt divu veidu: patstāvīgās un pagaidu starpības.

Patstāvīgās jeb ilgstošās saistības ir starpības starp apliekamo ienākumu un pārskata gada peļņu vai zaudējumiem, kas radušās pārskata periodā un netiks mainītas turpmākajos periodos, tās nekad netiks ņemtas vērā aprēķinot ar nodokli apliekamo ienākumu. Tās rodas gadījumos kad atsevišķi ienākumu posteņi peļņas vai zaudējumu aprēķinā vispār nav apliekami ar uzņēmumu ienākumu nodokli (piemēram, subsīdijas lauksaimniecībā, dividendes), vai atsevišķi izdevumu posteņi vispār nav atskaitāmi uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām (piemēram, ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi, ziedojumi un dāvinājumi, soda naudas, 40 % no reprezentācijas izdevumiem).

Pagaidu jeb īslaicīgās starpības ir starpības starp apliekamo ienākumu un pārskata gada peļņu vai zaudējumiem, kas radušās pārskata periodā un tiks izlīdzinātas turpmākajos periodos. Šajā gadījumā ieņēmumu vai izdevumu posteņi ir iekļauti gan uzņēmumu ienākuma nodokļa, gan peļņas vai zaudējumu aprēķinā, tikai dažādos periodos. Piemēram, pamatlīdzekļu nolietojums, kas samazina apliekamo ienākumu šajā pārskata periodā, peļņas vai zaudējumu aprēķinā tiek iekļauts tikai nākamajos periodos. Līdz ar to, pagaidu saistībām arī tiek aprēķināti atliktā nodokļa aktīvi un atliktā nodokļa saistības. Atliktais nodoklis praktiski kalpo par grāmatvedības instrumentu šo pagaidu starpības ietekmes izlīdzināšanai starp periodiem un parāda uzņēmumu ienākuma nodokļa papildus saistības, kas komercsabiedrībai veidotos, ja bilances sastādīšanas datumā tā likvidētos.

Ja atliktā nodokļa saistības netiek atzītas, pārskata gada peļņu pēc nodokļiem var atspoguļot lielāku, nekā tas ir patiesībā, kas var radīt pārlieku optimistiskas nākamo periodu peļņas prognozes, kā arī to, ka dividendes tiek izmaksātas vairāk nekā komercsabiedrība to būtu varējusi atļauties. Tas īpaši būtiski ir šī laika ekonomiskajos apstākļos. Jo iespējams, ka nākamajos periodos komercsabiedrības peļņa būtiski samazinās vai tā strādā ar zaudējumiem, bet ņemot vērā to, ka pamatlīdzekļu nolietojums finanšu grāmatvedībā ir lielāks nekā nodokļu vajadzībām, izveidojas uzņēmumu ienākuma nodokļa saistības. Ja iepriekšējos pārskata periodos, kad nebija atzītas atliktā nodokļa saistības, visa peļņa izmaksāta dividendēs, tas pārskata periodā var izveidot (sliktākajā gadījumā) negatīvu pašu kapitālu.

Uzrādot atlikto nodokļu aktīvus un saistības finanšu pārskatos, atliktais nodoklis tiek aprēķināts attiecībā uz visām pagaidu atšķirībām starp aktīvu un saistību vērtībām finanšu grāmatvedībā un uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķina vajadzībām. Būtiski ir izprast, kuras pagaidu starpības veido atliktā nodokļa aktīvus un kuras – atliktā nodokļa saistības.

Atliktā nodokļa saistības veido tādas pagaidu starpības, kuras ļauj komercsabiedrībai samazināt pārskata periodu apliekamo ienākumu, taču vēlāk tas būs jāpalielina – radīsies saistības pašlaik samazināto nodokli samaksāt. Tās varētu saukt arī par apliekamām pagaidu starpībām. Piemēram, ja komercsabiedrības finanšu grāmatvedībā pamatlīdzekļu bilances vērtība ir 80 000 LVL, bet šo pamatlīdzekļu atlikusī vērtība nodokļu grāmatvedībā ir 60 000 LVL, tad atliktā nodokļa saistības tiek aprēķinātas no 20 000 LVL (80 000 – 60 000), kas ir 3 000 LVL (20 000 * 15%).

Jāatceras, ka pamatlīdzekļu nolietojumu saimnieciskajā darbībā neizmantojamiem pamatlīdzekļiem, kā arī reprezentatīviem vieglajiem automobiļiem nevar ņem vērā, jo tas ir ar saimniecisko darbību nesaistīts izdevums, un līdz ar to pastāvīga, nevis pagaidu atšķirība. Arī pamatlīdzekļu pārvērtēšanu nodokļa aprēķināšanas vajadzībām neņem vērā, jo pārvērtēšanas rezultāts neietekmē apliekamo ienākumu. Ienākums, kas rodas no aktīvu pārvērtēšanas, ir apliekams, tikai realizējot šos aktīvus.

Atskaitāmās pagaidu starpības veido vai palielina atliktā nodokļa aktīvu. Atliktā nodokļa aktīvi tiek aprēķināti, piemēram, dažādu veidu uzkrājumu izmaiņām, neizmantotiem un uz nākamajiem pārskata perioda pārnestajiem iepriekšējo taksācijas periodu nodokļa zaudējumiem. Ar uzkrājumu izveidošanu saistītās izmaksas tiek iekļautas peļņas vai zaudējumu aprēķinā , taču no apliekamā ienākuma tās tiks atskaitītas, kad radīsies faktiskās saistības. Piemēram, ja komercsabiedrība ir papildus aprēķinājusi uzkrājumus atvaļinājumiem par 1 000 LVL, tad tas veido 1 000 LVL pagaidu starpību un atliktā nodokļa aktīvs ir 150 LVL (1 000 * 15%). Nodokļu zaudējumi ir pārnesami uz nākamajiem astoņiem gadiem, tomēr atzīstot atliktā nodokļa aktīvu jāievēro 12.SGS ietvertais noteikums, ka tie tiek atzīti tikai gadījumos, kad pastāv liela varbūtība, ka nākamajos taksācijas periodos gūtie ar nodokli apliekamie ienākumi būs pietiekami, lai varētu izmantot neizmantotos nodokļu zaudējumus.

Ja komercsabiedrībai veidojas gan atliktā nodokļa aktīvi, gan atliktā nodokļa saistības, ir pieļaujams, ka tie tiek saskaitīti kopā jeb nolīdzināti. Izmantojot iepriekšminētos piemērus, var aprēķināt, ka saskaitot kopā atliktā nodokļa saistības un aktīvus , veidojas atliktā nodokļa saistības 2 850 LVL apmērā ((20 000-1 000) * 15%).

Sagatavošanās gada atskaitei sākas ar uzņēmuma līdzekļu un rēķinu inventarizāciju.

Inventarizācijas kārtība noteikta LR likumā „Par grāmatvedību” 11. un 12. pantā un MK noteikumos Nr. 585 48. – 67. punktam no 21.10.2003 “Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju”.

Pārskata gada beigās uzņēmums, veic inventarizāciju, kurā nosaka visas uzņēmuma lietojumā esošās mantas apjomu dabā, kā arī salīdzina uzņēmuma debitoru un kreditoru prasījumu un saistību summas. Inventarizācijas rezultātus atspoguļo inventarizācijas sarakstos. Mantas, arī prasījumu un saistību novērtēšanu izdara normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Vienādu priekšmetu inventarizāciju var veikt arī izlases veidā, lietojot datu izvērtēšanā matemātiskās statistikas metodes. Šādā veidā noteiktā materiālo līdzekļu vērtība nedrīkst būtiski atšķirties no vienlaidu inventarizācijas rezultātiem.

Pārskata gada slēguma inventarizācija nav obligāti jāveic pārskata gada pēdējā dienā, ja grāmatvedības dati dod iespēju arī bez dabā veiktas inventarizācijas noteikt patiesos materiālo vērtību veidus, daudzumus un to novērtējumu naudas vienībās.

Pārskata gada slēguma inventarizāciju drīkst veikt triju mēnešu laikā pirms pārskata gada beigu dienas vai mēneša laikā pēc tās, pārrēķinot inventarizācijas dienā konstatētos atlikumus atbilstoši grāmatvedības datiem pārskata gada beigu dienā.

Uzņēmuma īpašuma vai lietojuma objektu apjoma noteikšana dabā ietver šo objektu daudzuma, lietošanas ilguma un pilnvērtīguma (kvalitātes, derīguma) novērtēšanu ar vispārīgi izmantojamiem paņēmieniem (apskatot, saskaitot, nosverot, izmērot) vai, ja nepieciešams, ar speciāliem paņēmieniem (piemēram, ģeodēziskie mērījumi, veicot tehniskos aprēķinus, paraugu ķīmiskā analīze laboratorijās, pieaicināto ekspertu vērtējums, attiecīgu valsts reģistru, arī Meža valsts reģistra, aktualizētie dati). Minēto novērtēšanu piemēro uzņēmuma īpašumā, valdījumā, turējumā vai glabājumā esošajām ķermeniskajām lietām (ilgtermiņa ieguldījumiem un apgrozāmajiem līdzekļiem, kā arī ārpusbilances aktīviem), arī tām, kas uzņēmumam ir nodotas atbildīgā glabāšanā vai uzņēmumā ir pārstrādes vai labošanas (remonta) procesā.

Nemateriālo ieguldījumu un citu bezķermenisko lietu, kā arī prasību un parādu (arī ārpusbilances posteņu) summas inventarizē, to apjomu pārbaudot saskaņā ar attiecīgajiem dokumentiem.

Uzņēmuma vadītājs ir atbildīgs par inventarizācijām uzņēmumā. Uzņēmuma vadītājs izveido inventarizācijas komisiju. Individuālā uzņēmuma, zemnieku vai zvejnieku saimniecības īpašnieks, cita fiziskā persona, kas veic saimniecisko darbību, un individuālais komersants inventarizāciju var veikt pats.

Inventarizācijas komisijas personālsastāvu un inventarizācijas sākša­nas un pabeigšanas termiņu uzņēmuma vadītājs nosaka ar rakstisku rīkojumu. Uzņēmuma vadītājs šajā rīkojumā var ietvert arī inventarizācijas dokumentē­šanas termiņu.

Inventarizāciju veic tās personas klātbūtnē, kas atbild par konkrēto ķermenisko lietu, arī skaidrās naudas, saglabāšanu (turpmāk – atbildīgā persona), ja tāda ir.

Uzņēmuma vadītājs uzaicina uzņēmuma revīzijas komisiju (revi­dentu), iekšējā audita (revīzijas) dienesta darbinieku (sabiedrības kontrolieri) vai zvērinātu revidentu novērot pārskata gada slēguma inventarizācijas gaitu.

Līdz inventarizācijas dienai jābūt pabeigtai visu attaisnojuma dokumentu (par ķermenisko lietu saņemšanu un nodošanu) apstrādei, izdarītiem attiecīgajiem ierakstiem analītiskās uzskaites reģistros un aprēķinātiem atlikumiem.

Pirms ķermenisko lietu faktiskā stāvokļa pārbaudes sākšanas inventarizācijas komisija:

• iepazīstas ar inventarizējamo objektu un inventarizācijas instrukciju, kā arī sastāda inventarizācijas plānu;

• pārbauda, vai visas svēršanas un mērīšanas ierīces ir precīzas un lietošanas kārtībā;

• noskaidro, vai visi dokumenti, arī pēdējie dokumenti par ķermenisko lietu saņemšanu, atsavināšanu vai likvidāciju, ir reģistrēti attiecīgajos reģistros. Ja tas nav izdarīts, paredz laiku minēto darbību veikšanai un inventarizāciju sāk tikai pēc tam, kad šīs darbības veiktas.

Ja ķermenisko lietu inventarizācija nav pabeigta vienā dienā, telpu, kur tās tiek glabātas, aizzīmogo inventarizācijas komisijas klātbūtnē pēc inventarizācijas komisijas darba pabeigšanas attiecīgajā dienā. Telpu var neaizzīmogot, ja tas nav lietderīgi un to paredz uzņēmuma vadītāja apstiprinātā inventarizācijas instrukcija.

Inventarizācijas rezultātus ieraksta inventarizācijas sarakstos. Ja uzņēmumā ir atbildīgā persona, šos sarakstus sastāda vismaz divos eksemplāros, no kuriem viens paredzēts atbildīgajai personai un otrs – uzņēmuma vadītājam.

Inventarizācijas sarakstu sastāda, ievērojot šādas prasības:

• norāda sastādāmā dokumenta obligātos rekvizītus – uzņēmuma un attiecīgās inventarizējamās struktūrvienības nosaukumu, dokumenta nosaukumu un numuru, sastādīšanas datumu, pamatojumu, ziņas par personām, kuras pieda­lās inventarizācijā, ķermenisko lietu uzskaites vienību nosaukumu un uzskaites kodu (numuru) (ja tāds ir), mērvienības, daudzumu un citus rekvizītus (sākotnējā vērtība), ņemot vērā inventarizējamā objekta veidu un uzņēmuma inventarizācijas instrukcijā noteikto kārtību;

• inventarizācijas sarakstu sastāda skaidri un saprotami, izmantojot datoru vai izdarot ierakstus ar roku iepriekš sagatavotā inventarizācijas saraksta veidlapā;

• inventarizācijas sarakstuparaksta inventarizācijaskomisijas locekļi un atbildīgā persona, ja tāda ir. Ja kāds no inventarizācijas komisijas locekļiem nevar piedalīties inventarizācijā un ja to paredz uzņēmuma vadītāja apstiprinātā inventarizācijas instrukcija, inventarizācijas sarakstu var parakstīt tikai daļa no inventarizācijas komisijas locekļiem;

• ja inventarizācijas sarakstā ierakstu labo, tad jāievēro noteikumi par grāmatvedības ierakstu labojumiem;

• visos inventarizācijas saraksta eksemplāros kļūdu labo šādi: svītro nepareizo ierakstu, izdara pareizo ierakstu un norāda, kas un kad labojis un kāpēc labots;

• labojumu paraksta visi inventarizācijas komisijas locekļi un atbildīgās personas;

• izdarot ierakstus ar roku iepriekš sagatavotā inventarizācijas saraksta veidlapā, nedrīkst atstāt neaizpildītas rindas. Inventarizācijas saraksta pēdējā lappusē neaizpildītās rindas pārsvītro.

Pēc attiecīgo objektu inventarizācijas pabeigšanas inventarizācijas komisija uzņēmuma vadītājam iesniedz sagatavotos inventarizācijas sarakstus kopā ar attiecīgajiem skaidrojumiem, priekšlikumiem un citiem dokumentiem, kas iegūti vai sagatavoti inventarizācijas gaitā.

Uzņēmuma vadītājs vai cita persona (saskaņā ar amata pienākumiem uzņēmumā) izskata iesniegtos inventarizācijas dokumentus un pārbauda, vai:

• ir iesniegti inventarizācijas saraksti attiecībā uz visiem rīkojumā noteiktajiem inventarizējamajiem objektiem;

• inventarizācijas saraksti ir noformēti atbilstoši noteiktajai kārtībai;

• inventarizācijas rezultāti iegūti atbilstoši inventarizācijas instruk­cijai;

• iesniegtie paskaidrojumi un priekšlikumi ir pamatoti;

• visi inventarizācijas sarakstos norādītie aprēķini ir pareizi.

Katra inventarizācijas saraksta pēdējā lappusē izdara atzīmi par cenu un gala rezultātu aprēķinu pārbaudi. Minēto atzīmi ar parakstiem apliecina tās personas, kuras ir veikušas pārbaudi.

Uzņēmuma vadītājs var organizēt inventarizācijas rezultātu kontrol­pārbaudes un, ja nepieciešams, uzdot inventarizāciju veikt atkārtoti.

Uzņēmuma grāmatvedībā sastāda salīdzināšanas sarakstus, kuros norāda inventarizācijā konstatēto grāmatvedības uzskaites un inventarizācijas sarakstu datu starpību, lai saskaņā ar inventarizācijas rezultātiem varētu precizēt ierakstus grāmatvedības kontos.

Inventarizācijā konstatētās novērtējuma starpības, ķermenisko lietu vienību skaita starpību vai to zudumus bojāšanās, morālās novecošanās vai citu iemeslu dēļ iegrāmato saskaņā ar uzņēmuma vadītāja norādījumiem.

Inventarizācijas dati jāatspoguļo grāmatvedības reģistros ne vēlāk kā 20 dienas pēc tā mēneša beigām, kurā notikusi inventarizācija. Pārskata gada noslēguma inventarizācijas rezultāti uzskaitē jāuzrāda ar pārskata gada pēdējās dienas datumu (arī tad, ja inventarizācija faktiski notikusi un tās rezultāti iegūti pēc pārskata gada pēdējās dienas).

Krājumu inventarizācija

Krājumu inventarizācija aptver izejvielas, materiālus, nepabeigtos izstrādājumus, gatavos izstrādājumus un preces, kā arī darba un produktīvos lopus.

Norakstot krājumus (preces, izejvielas, materiālus) pārskata gada laikā un nosakot atlikumus inventarizācijā, pielietojama viena no krājumu novērtēšanas metodikām – FIFO vai vidēji svērtās cenas metode (likuma “Par uzņēmumu gada pārskatiem” 31. pants).

Rīkojot inventarizāciju, vienkāršāk izmantot FIFO metodi: “kas pirmais saņemts, pirmais arī realizēts”, t. i., krājumu atlikums tiek noteikts pēc pēdējās partijas cenas.

Saskaņā ar starptautisko standartu (2.SGS 3.1.paragr.), pēc preču pārdošanas, summa, par kādu tie tika uzskaitīti, ir jāatzīst kā izdevumi tai laika periodā, kurā tiek atzīts atbilstošais ieņēmums, t.i. ir jāatbilst izdevumiem un ieņēmumiem. Tas nozīmē, ja preču inventarizācija tiks veikta pēc pārskata gada beigām, piem., nākamā gada janvārī, tad inventarizācijas rezultātu ir jākoriģē, ņemot vērā janvārī saņemtās un realizētās preces.

Ir divas krājumu uzskaites metodes: nepārtrauktās inventarizācijas un periodiskās inventarizācijas metode.Uzņēmums var izvēlēties vienu no tām pēc saviem ieskatiem.

Ja uzņēmumā lieto krājumu uzskaitesnepārtraukto metodi, tad ik mēnesi jārīko inventarizācija un jānosaka krājumu atlikums mēneša beigās.

Preču saņemšana pārskata gadā:

D 213 K 26 … 531 …

Realizēto preču vērtības norakstīšana uzreiz vai mēneša beigās ar aktu:

D 712 K 213

Produkcijas ražošanai nepieciešamo izejvielu saņemšana pārskata gadā:

D 211 K 26 … 531

Produkcijas ražošanai nodoto izejvielu vērtības norakstīšana:

D 711 K 211.

Izdarot gadskārtējo inventarizāciju, jāprecizē gada laikā izdarīto krājumu norakstījumu pareizība, krājumu atlikuma pareizība gada beigās un to atbilstība uzskaites datiem.

Ja uzņēmumā tiek izmantota krājumu uzskaitesperiodiskā metode, tad inventarizācija jāizdara vienu reizi gadā un jānosaka krājumu atlikums.

Preču saņemšana pārskata gadā uzskaitāma konta 712 debetā:

D 712 K 26 … 531.

Pēc gada inventarizācijas datiem uz gada beigām jāsalīdzina krājumu atlikumi gada sākumā un beigās un rezultāts attiecīgi jāiegrāmato:

D 213 K 719 – krājumu vērtības palielināšanās gada beigās

D 719 K 213 – krājumu vērtības samazināšanā gada beigās

Realizēto preču pašizmaksa norakstāma uz pārskata gada beigām (31.12), noslēdzot operāciju kontus 712 un 719 kontā 861 “Peļņa un zaudējumi”.

Pēc preču inventarizācijas uzņēmumā jāizdara kontu inventarizācija, kurā jāņem vērā ar preču iegādi saistītās papildu izmaksas:

konts 715 – muitas ieved nodevas, ko uzņēmums samaksājis, atmuitojot preces;

konts 716 – “citi ārējie izdevumi”: – transporta pakalpojumi, apdrošināšana u.c.;

konts 718 – dabas resursu nodoklis, akcīzes nodoklis.

Ja visi izdevumi, kas saistīti ar preču iegādi un piegādi tiek uzskaitīti atsevišķi:

D 712 (213) K 531 – preces cena

D 712, 716, 718 K 26… 2380 – muitas nodevas, transporta pakalpojumi, dabas resursu nodoklis, akcīzes nodoklis, tad, šajā gadījumā, neaizmirstiet pārskata gada beigās aprēķināt gada laikā realizēto preču procentus preču kopsummā.

Šis aprēķins grāmatvedim jānoformē ar grāmatvedības izziņu un uz 31.12 jāiegrāmato:

D 861 K 715, 716, 718 – papildu izdevumu norakstīšana proporcionāli realizētajām precēm (papildu izdevumi gada laikā x aprēķinātie % : 100%).

Atlikušie papildus izdevumi, kas ietverti preces atlikumā uz gada beigām, ir jāattiecina uz rēķina 241 debetu un jānoraksta tos nākamajā gadā, aprēķinot proporciju.

D 241 K 715, 716, 718.

Preču norakstīšana

Saskaņā ar starptautiskajiem standartiem (2.SGS 25.paragr.), rezervju norakstīšana zem pašizmaksas līdz iespējamai zemākajai tīrajai pārdošanas cenai, atbilst viedoklim, ka aktīvi nav jāuzskaita par lielāku summu, kādas ieņēmums sagaidāms no to pārdošanas vai izmantošanas.

Preču norakstīšana notiek piespiedu kārtā, gadījumā, ja tās ir bojātas, pilnībā vai daļēji novecojušas.

Rezervju norakstīšana notiek saskaņā ar aktu, ko paraksta 3 – darbinieku komisija.

MK noteikumos Nr.319 «Likuma «Par uzņēmuma ienākuma nodokli» normu piemērošanas noteikumi» (noteikumi papildināti ar p. 38.1). nosaka, ka no 2002. gada 1. janvāra preču norakstīšana, kas notiek dabīgo zudumu ietvaros, nepalielina apliekamo ienākumu, bet preču norakstīšana virs dabīgo zudumu normas, palielina apliekamo ienākumu uzņēmuma ienākuma nodokļa deklarācijā.

Dabīgo zudumu normas uzņēmums nosaka pamatojoties uz faktiskajiem zudumiem pēdējos trīs taksācijas periodos.

Grāmatvedības kontējumi būs sekojoši:

1) Preču norakstīšana dabīgo zudumu normas ietvaros:

D 829 K 21… – 1 000 Ls (apliekamais ienākums nepalielinās)

2) Preču norakstīšana virs dabīgo zudumu normām

D 829 K 21…- 200 Ls – (par šo summu palielinās apliekamais ienākums).

Pamatlīdzekļu inventarizācija

Pirms inventarizācijas komisijai jāpārbauda pamatlīdzekļu uzskaite uzņēmumā: vai ir iekārtotas inventāra uzskaites kartītes un/vai grāmatas.

Katram pamatlīdzekļu objektam jābūt piešķirtam inventāra numuram.

Ja pamatlīdzekļu objekta komplektā ir vairāki priekšmeti, tad katram no tiem jāpiešķir viens un tas pats inventāra numurs.

Bez tam, komisijai jāpārliecinās, vai visiem pamatlīdzekļu objektiem, kas atrodas uzņēmuma telpās, ir īpašuma tiesības apliecinoši dokumenti:

- stingrās uzskaites pavadzīme;

- kases aparāta čeks ar stingrās uzskaites kvīti;

- pirkuma – pārdevuma līgums (iepirkuma akts) no fiziskas personas un pamatlīdzekļu objekta pieņemšanas – nodošanas akts;

- nomas vai nomas ar izpirkumu (līzinga) līgums un pamatlīdzekļu pieņemšanas -nodošanas akts;

- dibinātāju sapulces protokols par pamatlīdzekļu objekta ieskaitīšanu pamatkapitālā (reģistrējama Uzņēmumu reģistrā) un pamatlīdzekļu pieņemšanas -nodošanas akts.

Pēc tam sastādītie inventarizācijas saraksti jāsalīdzina ar grāmatvedības datiem.

Ja ir atklāti pamatlīdzekļu objekti, kuriem nav dokumentu, kas apliecina firmas īpašuma tiesības uz tiem vai ka tie ir nomāti, šie objekti jāņem uzskaitē un jāieskaita ienākumos:

D 123 K 819 (070. rinda peļņas vai zaudējumu aprēķinā)

Izdarot inventarizāciju, jāpievērš uzmanība pamatlīdzekļu objektiem, kuri ir pilnīgi amortizēti, taču joprojām tiek izmantoti. Tie jānovērtē pēc tirgus cenas un jāattiecina uz 313 – Ilgtermiņa ieguldījumu pārvērtēšanas rezerve.

Ja pamatlīdzekļa atlikusī vērtība atbilst tirgus vērtība un ir tuva nulles vērtībai, tad pamatlīdzekli var turpināt ekspluatēt bez tā pārcenošanas.

Norēķinu inventarizācija

Debitoru parādu un parādu kreditoriem inventarizācija gada beigās izdarāma, pamatojoties uz salīdzinājuma aktiem.

Aprēķinu salīdzinājuma akts jāsastāda divos eksemplāros, abi eksemplāri tiek nosūtīti partnerim, kam jāatsūta atpakaļ viens parakstīts un apstiprināts eksemplārs.

Salīdzinājuma akts ar debitoriem jāraksta tajā valūtā, kādā izrakstīti rēķini.

Līgumā var būt paredzēts, ka pavadzīme izrakstāma dolāros, bet norēķinus var izdarīt latos vai citā valūtā. Tādā gadījumā salīdzinājuma aktā jāuzrāda dolāri vai cita valūta, kurā izdarīti norēķini.

Inventarizācijas procesā grāmatvedim jānoskaidro un jānoraksta bezcerīgie debitori un kreditori.

Visus debitoru parādus var sadalīt bezcerīgos (debitors bankrotējis, ir tiesas akts par to, ka nav iespējams piedzīt parādu utt.) un nedrošos, kurus debitors vēl nevar atmaksāt.

Norēķinu ar budžetu inventarizācija par aprēķinātajiem un samaksātajiem nodokļiem un samaksātajiem procentiem.

VID rajona nodaļā jāsaņem datorizdruka par katru nodokli, kas jāsalīdzina ar grāmatvedības datiem.

Ja tiek konstatētas atšķirības, bet tās var rasties no nokavējuma naudas un pamatparāda palielinājuma summām, atbilstoši refinansēšanas likmei un citiem aprēķiniem, tad tās jāprecizē un, ja tās izrādās likumīgas, jāizdara papildu iemaksas budžetā.

Ja Jūs nepiekrītat atšķirību summai, jāraksta iesniegums VID rajona nodaļas vadītājam un jāpamato, ka nodokļu summas aprēķinātas nelikumīgi.